«Pārdevēji ir cilvēki, kas dod pāri letei preci, un tad jau iet visādi,» žurnālā «Rīgas Laiks» raksta publicists Aivars Eipurs. Lasītājiem autors atstāsta piedzīvoto saskarsmē ar dažādu tirdzniecības iestāžu darbiniekiem.
“Pārdevēji ir cilvēki, kas dod pāri letei preci, un tad jau iet visādi,” žurnālā “Rīgas Laiks” raksta publicists Aivars Eipurs. Lasītājiem autors atstāsta piedzīvoto saskarsmē ar dažādu tirdzniecības iestāžu darbiniekiem. Par publicista kā pircēja piedzīvojumiem varētu gardi pasmieties, ja vien tā nebūtu skarba dzīves patiesība.
Par laimi, man pašai nav nācies vilties veikalu pārdevējos, jo, gadu gadiem iepērkoties vienos un tajos pašos veikalos, tirgotāji kļuvuši par labiem paziņām. Ne reizi viņi man nav iesmērējuši apglumējušu desu vai vecas kūkas. Patiesību sakot, veikalos uzmanīgi pētu preču derīguma termiņu, jo nevēlos, lai mana ģimene iedzīvotos nepatīkamās vēderkaitēs. Diemžēl maniem paziņām iepērkoties nav gājis tik gludi. Nereti veikalu īpašnieki pārdevējām neļauj norakstīt preci, kurai beidzies derīguma termiņš. Šā iemesla dēļ pircēju acu apmānīšanai tiek izdomāti dažādi triki. Piemēram, starp kārdinoši smaržojošām un vēl siltām kūkām un bulciņām saliek veco preci. Vistraģiskākais ir tas, ka vecās un pārtikā vairs nelietojamās lietas pārdod bērniem, kuri vēl nav iemanījušies atkost negodīgo tirgotāju rīcību. Pirms vairākiem gadiem tikpat sāpīgu sitienu zem jostasvietas saņēma manas kolēģes dēls, kurš gāja uz veikalu savam stipri slimajam brālītim pirkt banānus. Citu neko puisēns nevarēja ieēst. Cik nelaimīgs un sašutis bija lielais brālis, kad mājās no maisiņa izņēma sapuvušus augļus, kurus pārdevēja nekaunīgi bija iesmērējusi mazajam pircējam. Domāju, ka vecākiem nav žēl iztērētās naudas, kas būtībā izdota velti par nelietojamu preci, bet gan mazā cilvēka . Bērns, gribēdams palīdzēt savējiem, bija piemuļķots un apmānīts. Turklāt to izdarīja pieaugušie, kuri pie katras izdevības aizrāda bērniem par pastrādātu nerātnību.
Varbūt reizēm pircējiem, līdzīgi kā Eipuram, jāpielieto viltības, piemēram, jāpajautā, kā iet jaunībā, lai no pārdevējām varētu dabūt zināt kaut ko par produktu kvalitāti.
“Es jau neprasu daudz. Man var iestāstīt, ko grib, ohotno verju. Es tikai negribu, lai uz jautājumu par kādu desu vai sieru man atbild: “Es tādu neēdu.” Labāk, lai pārdevēja samelo,” uzskata Aivars Eipurs. Nelaipnas un nīgras pārdevējas iznīcina vēlmi jelkad vēl ienākt veikalā un uzsākt vienu no patīkamākajām dzīves baudām — iepirkšanos.
