Mājās palicējiem šķita, ka bērni lielajā karstumā ir pārmocījušies un tāpēc nelaimīgi. Taču visi X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku dalībnieki, kurus uzklausījām, skumst, ka svētku nedēļa palikusi aiz muguras.
Arī mūsu novadu dejotāji, dziedātāji un mūziķi ir pārradušies mājās un atpūšas pēc pamatīgā noguruma. Pāri visam ir svētkos piedzīvotās saviļņojošās emocijas.Raudāja puse no kora Krāšņajos koncertos neizpalika arī aizkustinājuma asaras. “Kad noslēguma koncertā Mežaparkā visi kopā ar Renāru Kauperu dziedājām “Mana dziesma”, gandrīz puse no mūsu kora saviļņojumā raudāja,” atceras Lelde Cīrule no Smiltenes ģimnāzijas kora “Lido”. Tad vairs nešķita svarīgi tas, cik grūti bija mēģinājumi, kad visi koristi, cieši saspiedušies uz soliem, lielā karstumā un saules svelmē cītīgi atkārtoja dziesmas. “Tas bija kaut kas vienreizējs!” Lelde vērtē svētkus. Ja sākumā viņa pat negribēja uz tiem braukt, tad tagad jauniete secina, – bija vērts! Pāri visam bija vienotības un saliedētības sajūta ne tikai ar savu kori, bet arī ar citiem kolektīviem. Vienotības sajūta, kā arī kopā būšana ar draugiem un jautri piedzīvojumi ir spilgtākie svētku iespaidi arī Valkas ģimnāzijas tautas deju kolektīva “Vendīgs” dejotājam Robertam Johansonam. Arī viņam svētki ļoti patika. “Bija nogurums, jo par maz gulējām, bet to visu, tāpat arī karstumu varēja paciest. Brīvā laika gan bija maz, tikai agri rītos un vēlu vakaros,” piebilst Roberts. Dejotājiem zeme zem kājām degaTieši dejotāji šajos skolu jaunatnes svētkos izturēja vislielāko slodzi. “Vendīga” vadītāja Aija Sallu stāsta, ka svētdien Rīgā karstums ēnā sasniedza pat 38 grādus, bet “Daugavas” stadiona klājums bija sakarsis līdz plus 50 grādiem. Tādā karstumā dejotāji biezos tautas tērpos sniedza pat divus garus koncertus. “Cauri pastalām un biezajām zeķēm svila pēdas. Mēs tikām cauri tikai ar viegliem, pārejošiem nelabuma un vājuma brīžiem, bet citos kolektīvos bija gan izmežģītas kājas, gan ģībšanas,” piebilst “Vendīga” vadītāja.Visi apvaicātie kolektīvu vadītāji ļoti slavē dejotājus un sauc viņus par varoņiem. “Var jau teikt, – priekš kam tā mocījāties, bet tādas grūtības ļoti audzina raksturu, un ekstrēmās situācijās uz šiem bērniem varēs paļauties. Tā tiek izaudzināta spītība,” pārliecināta Smiltenes deju kolektīva “Dadzīši” vadītāja Māra Leja. Tas esot bijis apbrīnojami, kā mazie dejotāji vienu dienu mēģinājumā izturēja pamatīgu lietus gāzi un stāvēja peļķēs līdz potītēm, bet nākamajās dienās tika galā ar karstumu. Ūdeni dejotāji dzēra litriem, bet pirms koncertiem saslapējās zem ugunsdzēsēju šļūteņu sniegtās valgmes. Kaut arī tiešraidē skatītāji tuvplānos redzēja dejotāju smaidus, tas bija milzu gribasspēka rezultāts. Arī Smiltenes tautas deju kolektīvos ir dažas samežģītas potītes un viens karstuma dūriens. Kādai Strenču vidusskolas kolektīva dejotājai ir ieģipsēta kāja, bet viena mazā strencēniete vēl ārstējas slimnīcā Rīgā ar vēdera vīrusu un kājas problēmām. Izklaides nebija galvenaisNebraucām jau uz izklaidēm, – apvaicātie svētku dalībnieki daudz neskumst, ka paši no plašās svētku programmas redzēja ļoti maz.Deviņus gadus vecās Elīzas mamma Dina Kaupe pavadīja “Dadzīšu” 3.-4. klašu kolektīvu un stāsta, ka bērni katru dienu cēlušies ap pulksten sešiem, bet gulēt gājuši ap pusnakti vai vieniem naktī. Arī viņu grupai bija tik intensīvs mēģinājumu grafiks, ka brīvajā laikā “Dadzīši” netika ne uz zooloģisko dārzu, ne uz jūru, tikai vienreiz noskatījās filmu kinoteātrī. Pēc svētkiem jau piemirsušies arī to negludumi, piemēram, uz vakaru nepārceltie deju koncerti, policistu attieksme pret dalībniekiem, kas ne vienmēr bija pretimnākoša, augumā raženāko dalībnieku kurkstošie vēderi, garās rindas uz dušām, ilgā nīkšana mēģinājumos, mazo bērnu ilgā atšķirtība no vecākiem.
