* * *
Mīlestība nebeidzas
Ar pirmo grumbu sejā,
Un ar pirmo sirmo matu
Nepārtrūkst tās deja.
Mīlestība tā kā upe
Plaša kļūst un dziļa,
Arī tā, kas kādreiz strauja,
Neprātīga bija.
Gadiem ritot, mīlestība
Spēku gūst un prātu,
Nevajag vairs dziesmu skaļu,
Lai to izdziedātu.
Tagad pietiek tai ar mirkli,
Klusēšanā vītu,
Īsu smaida pieskārienu,
Vārdu nesacītu.
Mīlestība neizbeidzas
Pat, kad rudens lapa
Nokrīt zemē sadegdama,
Bet varbūt uz kapa?
Mīlestība – silta liesma,
Pavardā kas kurta.
Vai ir sirds, kas nav ne reizi
Mīlestības burta?
* * *
Mēs zinām daudz,
Bet vai vajag
Visu pateikt un izstāstīt?
Lai paliek kaut kas
Neuzminams –
Kā sniegs,
Kas pār zemi krīt.
Lai paliek kaut kas
Neatklājams –
Kā zvaigznes, kas naktī spīd.
Lai paliek kaut kas
Nepiepildāms –
Kā sapnis,
Kas dvēselē mīt.
* * *
Pasaki man,
Kurā vietā
Laimes puķes aug.
Gribu es
Tās saplūkt klēpjiem.
Katrā ziņā – daudz!
Gribu sēkliņu
Vai stādu
No tām iemantot,
Izaudzēt
Daudz laimes ziedu
Un tos citiem dot,
Pretī neprasot
Ne nieka –
Man tāpat būs prieks,
Ja kaut viens
No laimes ziediem
Kādam laimi sniegs.
