* * * Uz visskaistākās, Viszeltainākās lapas Atkal rakstīšu Es mīļus vārdus Tev. Un tad atdošu, Lai iemet tieši rokās Manu vēstuli Tik vēsais rudens vējš. Priecāšos, ja manu vēstījumu Pratīsi bez vārdiem Izlasīt. Skumšu, Ja to zemē nometīsi, Ļausi svešām kājām Dubļos mīt. Es, vienalga, Uz viszeltainākās lapas Atkal rakstīšu. Un atkal – tikai Tev. Bet Tu brīnīsies – Kur tāda nejaušība, Ka viszeltainākās lapas Atnes vējš. * * * Vēl jāmācās daudz: Atteikties, Dot Un mīlēt. Saņemt ar pateicību Ik sīkumu, Kas ir dots. Rast sevī spēku Pat ienaidniekam Spēt piedot. Jāmācās pateikt „nē” Un vēl – siltumu izstarot.
