Pēc tik straujām kaislībām iestājies pēkšņs rimtums. Cik tad sen kā opozīcijas partijas 13. janvāra mītiņā aicināja atlaist Saeimu, kā mītiņš pārauga grautiņā pie Saeimas ēkas, kā Valsts prezidents steidzami pasludināja uzdevumus parlamentam, piedraudot ar referenduma izsludināšanu par tā darbības izbeigšanu, kā pati vadošā Tautas partija paziņoja par Saeimas atlaišanu un steidzināja prezidentu pasteigties, jo citādi nez kas var notikt. Tagad viss pagriezies otrādi. Tautas partijai vairs nenāk ne prātā doma par Saeimas atlaišanu un arī Valsts prezidents Valdis Zatlers savā 31. marta uzrunā tautai skaidro, ka tas nav nepieciešams, jo vairāki viņa uzdevumi paveikti un jāļauj jaunajai valdībai strādāt. Nenoliedzu, ka tagad Saeimas padzīšanai tiešām nav nozīmes, jo, kā jau iepriekš rakstīju, uz politiskās skatuves vēl nav redzami jauni spēki. Tie būtu lieki izdevumi trūcīgajos laikos. Runa ir par ko citu. Par to, cik lielā mērā mēs esam komandējami un dresējami. Tagad, kad gan Solvita Āboltiņa laipni smaida un uzskata, ka viss labi beidzies, gan arī Einars Repše ir palicis rēns un spriež tāpat kā viņa priekšgājēji, arī tauta nomierinājusies. Viss noklusis, un valsts vara priecājas, ka uzticība atjaunota, jo daudz, lai tā būtu, izdarīts (patiesībā nekas īpašs). Palikuši tikai muļķa skolotāji, kuri nolēmuši iet protesta gājienā, atgādinot Atmodas saukli, ka mazas tautas ierocis ir izglītība. Ja kāds spēks mūs nekacina, tad klusējam. Es domāju, ka pietiek raudzīties, kurš atkal mūs aicinās protestēt un mītiņot, bet pašiem jāvērtē politiskie procesi un jāpieņem rīcības plāns.
