Pavisam nesen uzzināju, ka Valkā nu jau gandrīz divus gadus dzīvo laulāts pāris Jurijs Mencis un Jevgeņija Kozlova. Interesantākais ir tas, ka Žeņa ir profesionāla režisore un aktrise, kas te ieradās no Orlas. Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis par viņu saka ļoti atzinīgus vārdus. Jāpiebilst, ka vakar viņa nospēlēja savu pirmo lomu Latvijā Nikolaja Rutkovska lugā “Bergmaņa sievietes”.Kāds Jurija draugs pajokojis, ka tuvāk par Dobeli nevarējis atrast sievu. Jurijs atbildēja, ka viņam būs jāmeklē vēl tālāk. Tā arī notika.Ar Juriju runāju viņa dienesta vietā, tautā sauktos ugunsdzēsējos. Jevgeņija ieradās, kad sarunu bijām beiguši, tāpēc varēju uzklausīt viena liela notikuma divas versijas, kas gan īpaši neatšķīrās. Žeņas stāstījums bija emocionālāks, bet tas jau ir pašsaprotami.Pie visa vainīgs teātrisJurijs teātri Valkā spēlēt sāka 2002. gadā. Viņam to ieteica kolēģi Aleksandrs un Aigars, kuri jau bija saistījušies ar šo mūzu. “Aizgāju pie režisora, parunājāmies, un viņš atļāva pamēģināt. Joprojām spēlēju,” pasmaida Jurijs. Pašlaik viņam ir loma monoizrādē “Vientulības gaisma”. Tā atrādīta arī autoram Gatčinā. Teātru festivālā “Tālvils 2007” J. Mencis bija gids Orlas teātrim, kura sastāvā bija arī jauka meitene Žeņa. Tiesa, pirms tam ar šo teātri saistība valcēniešiem bija starptautiskajā teātru festivālā Ščelikovā, kur valcēniešu fotogrāfiju pēc tam redzēja arī Žeņa. Šo sakaru dēļ Jurijs pieteicās par gidu. Tad arī pirmo reizi vaigā ieraudzīja Žeņu un kopā ar trupu no Orlas pavadīja nedēļu. “Atvadījāmies, un viss, taču pamazām sākām sazināties ar īsziņām, caur internetu, runājāmies pa tālruni, līdz izlēmu pie viņas aizbraukt. Īrēju dzīvokli un Orlā pavadīju nedēļu. Pēc tam viņa atbrauca uz Valku un sacīja, ka te patīk,” atceras Jurijs. Un tā vārds pa vārdam, līdz jaunieši sajuta, ka viens otru ir atraduši. Pēc tam sākās visgrūtākais – cīņa ar birokrātiju. Tautības dažādas, dvēseles līdzīgasŽeņa ar Juriju apprecējās Orlā. Birokrātiskie gaiteņi bijuši tik gari un kārtojamu papīru tik daudz, ka nepatīkami atcerēties. Domājuši salaulāties Valkā, taču Jevgeņijai, neko nepaskaidrojot, nedeva Latvijas vīzu. Latvijas vēstniecība ir tikai Maskavā, un tas ir sešu stundu brauciena attālumā no Orlas. Visi dokumenti jākārto klātienē. Šis ceļš Žeņai bija jāmēro vairākkārt. Arī Jurijam Latvijā ar papīriem neklājās vieglāk. Ja līgava mainītu uzvārdu, tad ķēpa būtu garāka vēl par diviem mēnešiem. Ja cilvēks ir neprātīgi iemīlējies, tad šāda laika tik nenozīmīgu sīkumu atrisināšanai nav.Jautāts par kāzu norisi, Jurijs teic, ka tās nav bijušas grandiozas – tuvinieku pulciņā un gandrīz visu Žeņas kursabiedru un citu teatrāļu klātbūtnē.Jevgeņija labi atceras abu pirmo tikšanos Valkā un posmu, kad kļuvis interesanti un gribējies turpinājumu. Jautāta, kas viņu pievilināja Jurijā, jauniete atbild, ka viņš ir ļoti atvērts, emocionāls un spilgts. “Kad sazinos ar kādu cilvēku, vispirms gribas sajust viņa atklātību un attieksmi, lai tas būtu patīkami un interesanti. Viņš ir ne tikai ārēji skaists, bet arī ļoti pievilcīgs, dvēseliski jutīgs, smalks un garīgi tuvs domāšanas un uzskatu ziņā. Tāpēc arī izjutu vēlēšanos iepazīt Juriju tuvāk,” savu attieksmi izsaka Žeņa. Viņa smej, ka neparasti ir arī tas, ka krievietei un latvietim uzskati ir tik līdzīgi. Brauciens uz teātra festivālu Valkā viņai bija pirmā došanās ārpus Krievijas.Iekaro sievasmātes sirdiPajautāju, kā izturējās un ziņu par precēšanos uzņēma nākamā sievasmāte un tēvs. Žeņa atzīst, ka mamma ir mājas cilvēks un nemīl ceļot. Viņa sākumā ļoti baidījusies laist meitu uz svešu valsti, kur nav neviena tuvinieka. “Visi taču zina gadījumus, kad jaunām meitenēm atņem pasi un visu pārējo. Viņas bailes ir saprotamas – vienai svešā valstī, kur vienīgais tuvinieks ir vīrs… Nav kam pažēloties, lūgt palīdzību, ja nu kas. Krievijā man bija viss – darbs, sociālā aizstāvība un drošības sajūta. Protams, bija bail, taču tiklīdz vecāki iepazinās ar Juriju, viņi teica, lai turos pie šī cilvēka, jo viņš ir pieaudzis, nopietns, gudrs, ar kuru būšu drošībā,” stāsta Jevgeņija. Tā nu Jurijs iekaroja Žeņas mammas sirdi, neraugoties uz to, ka Krievijas presē par Latviju labu neraksta.Žeņai vecāki joprojām jautā, kā ir dzīvot Latvijā cilvēkam, kurš vēl neprot gana labi sazināties latviski. “Vēl ne reizi neesmu saskārusies ar situāciju, kad, krieviski uzrunātais, izsacītu kādu neapmierinātību un paustu negatīvu attieksmi. Ja kādu uzrunāju krieviski, viņš krieviski arī atbild. Var jau būt, ka manā ceļā gadījušies tikai labi cilvēki,” smaida Žeņa.Mācās valodu, apgūst kultūruViņai ļoti nepatīk lielas pilsētas ar to troksni, mašīnu un cilvēku straumi. Krievijas mērogiem Orla neskaitās liela – apmēram trešdaļmiljons iedzīvotāju. “Tur ir daudz zaļumu un ir viegli elpot. Kad atbraucu uz Valku, te jutos tikpat labi kā mājās. Man ļoti patīk mežs un ūdeņi. Te ir maz cilvēku un mašīnu, ir svaigs gaiss. Ar Juriju braucam makšķerēt, staigājam pa mežiem. Lieliski,” priecājas jauniete. Viņai Valka šķiet gaiša pilsēta. Pašlaik Jevgeņija intensīvi mācās latviešu valodas kursos. Cilvēkam, kurš nekad agrāk šo valodu nav dzirdējis, iemācīties nav viegli. Diezgan ilgi Valkā naudas trūkuma dēļ nebija kursu latviešu valodai. “Man tas šķita dīvaini, ka var mācīties angļu valodu, apgūt datorlietas un floristiku, bet latviešu valodu ne,” savu attieksmi pauž Jurijs. Drīz būs eksāmens, un tad jau redzēs, vai mācības būs jāturpina vai ne. Žeņa vēl latviski nerunā, bet cenšas. Viņa ir pārliecināta, ka noteikti jāzina tās tautas valoda, kultūra, tradīcijas un nacionālās īpatnības, kur cilvēks dzīvo. Jurijs vienlīdz brīvi runā gan latviski, gan krieviski, jo Valkā beidzis krievu skolu.Martā ģimene devusies uz Orlu atzīmēt sievasmātes jubileju. Lai turp nokļūtu, uz riteņiem jāpavada diennakts. Pagājušajā vasarā Valkas teātra ļaudis devās uz Romu. Jurijam un Jevgeņijai tas bija kā kāzu ceļojums.Pašlaik – nostiprināšanās periodsPienākumi ģimenē nav sadalīti, Jurijs tāpat kā visi glābšanas dienesta darbinieki ar virtuvi nav uz jūs un iepriecināt sievu ar kādu gardumu vienmēr ir patīkami. Mājas darbus gan lielākoties veic Žeņa. Jauniete cer, ka te atradīsies arī darbs. Pagaidām ir tikai kursi un darbošanās Valkas teātrī. Viņai patīk un ir interesanti, jo šeit ir citas mēģinājumu metodes, citādi tiek veidots uzvedums. Žeņa ir gatava sadarboties ar A. Ikšeli. Viņa augstskolu beidza pirms trijiem gadiem, bet pastāvīgas darba vietas profesionālā teātrī nav bijis, tāpēc ar laiku gribas pamēģināt kaut ko savu. Tiklīdz būs kāds piedāvājums un iespēja, Jevgeņija ir gatava pamēģināt.Režisora profesija ir ļoti ietilpīga, un tā apvieno sevī daudzas lietas – komunikabilitāti, pedagoģiju, dizainu un citas. Viņai ļoti patīk fotografēt. Jauniete par sevi saka, ka pašlaik Valkā ir jānostiprinās un jāiejūtas kā šai vietai piederīgai.
