Jānis Ence, Valmieras mežniecības mežziņa vietnieksAllaž valda jautrība un humorsJāņi ir nākamajā dienā pēc Līgo svētkiem un tos svinam ģimenes un draugu lokā pie ugunskura ar alu un sieru. Jau gadus 15 pie mums ierodas kolēģi ar bērniem, sievām un draugiem. Kurinām ugunskuru numur divi, jo Līgo vakarā kurināms ugunskurs numur viens.Ēst gatavošana notiek kopīgi – vārām zupu, cepam gaļu vai žāvējam zivis. Vienmēr, ja laiks atļauj, notiek atrakcijas, spēles, šaušana ar loku, izjādes ar zirgu un tamlīdzīgi. Katru reizi Jāņu piedzīvojums ir atšķirīgs, taču vienmēr dzirkstī humors un notiek improvizācijas.Vieni no jaukākajiem svētkiem bija savulaik Strenču mežniecībā, kad uz ceļiem populāras kļuva policijas patruļas. Kolēģis Ilmārs Kurts no Ēveles ieradās zirga pajūgā. Tas bija spilgts notikums. Protams, ir notikušas dažādas ēverģēlības, bet par tām detalizēti negribas stāstīt. 24. jūnija pēcpusdienā mājās allaž ir valdījusi jautrība. Reiz saskaitīju, ka caur pagalmu ir izgājuši 64 viesi. Tas ir lielākais viesu skaits. Kāds atbrauc, pasēž un dodas prom. Viņa vietā ierodas citi.Kad kompānija ir nemainīga, vienmēr notiek kopēja bildēšanās. Mīļākie ozollapu vainagi man ir meiteņu darinātie, kuros iepītas arī rudzupuķes un jasmīna zari. Arī viesi parasti dāvā vainagus.Nezinu, kā svētku svinēšana izvērtīsies šoreiz, taču jautrība būs noteikti. Šogad ir apvienotas divas mežniecības, tāpēc esmu ielūdzis daudz viesu. Parūpēšos par lielo zupas katlu, bet pārējais veidosies pats par sevi. Mūsu vidē katrs ieliek savu artavu, lai tā notiktu
Līga Pandalone, Valkas kultūras nama pasākumu organizētājaSkaistākie Jāņi kopā ar dēluZinām, ka Jānis un Līga nav rets vārds un tie pieder dažādiem cilvēkiem, taču gribas ticēt, ka lielākā daļa no viņiem ir labi cilvēki.Man ir bijuši vairāki skaisti Jāņi. Vieni no neaizmirstamākajiem un īpašākajiem bija 1999. gadā, kad dēlam Jānim bija pirmie Jāņi mūžā un tos svinējām Ērģemē.Otri neaizmirstami bija 80. gadu beigās, kuros piedalījās manas mammas draudzeņu vecāki no Ventspils. Viņi ir dziļi folkloras pazinēji. Mums bija noteikts, ka nekādu magnetofonu vai citas atskaņojamās mūzikas. Dziedājām, dancojām, gājām rotaļās un neviens neprotestēja. Tie, šķiet, bija mani vienīgie svētki bez magnetofona.Agrā jaunībā gājām uz kaimiņu mājām līgodami. Tagad gan esam kļuvuši prātīgāki un visus gaidām pie sevis. Nezinu, cik viesu ieradīsies, jo daudziem plāni veidojas spontāni. Par cienastu galvu nelauzu. Kā vienmēr lapu salāti būs noteikti, sieru tagad pērkam, jo govs ir likvidēta. Pati gatavoju kvasu, visticamāk, ka būs arī pīrāgi. Ēšana mums nav nozīmīga, taču pirts gan vienmēr izkurināta. Ja cilvēks pārēdas, tad ir grūti un svētkus nevar izbaudīt. Tautastērpu vilkt būtu neprāts, jo mani mīl odi. No vainadziņa gan neatsakos. Visi pušķi un vainadziņi tiek glabāti, lai nākamajā gadā tos ugunskurā sadedzinātu. Mūsu viesu vidū ar dēlu esam vienīgie godināmie. Šis nav tas gadījums, kad svinētāju pulciņā, metot akmentiņu, parasti trāpa Jānim vai Līgai.
Jānis Sīmanis, mākslinieksTas bija pa īstamTas ir gandrīz neticams stāsts par Jāņiem, kurus piedzīvoju sapņainajā bērnībā Kārzdabas pagastā Madonas rajonā pirms apmēram 55 gadiem. Tas kādreiz bija mazākais Latvijas pagasts. Notikums bija pa īstam. Nekādas samākslotības. Dziedājām, dejojām, ugunskurā dega īsta malka. Sajūta tāda, kā tas varētu notikt pie mūsu tāliem senčiem. Cilvēki tad vēl staigāja pašu darinātos tērpos un ēdiena bija gana. Bez nekādas piedzeršanās un šašlika.Otri mani neaizmirstamākie Jāņi bija Carnikavas pagastā izdzīvojušo dievturu kompānijā, kad Jāņi it kā skaitījās aizliegti. Vien Dievs zin’, kas latviešiem iestāstīja, ka šie svētki var būt aizliegti. Es priecājos par visiem svētku svinētājiem, kur tas notiek dabīgā kārtā. Par to, kā tas notika mana vectēva mājās, izlasīju kādā Austrālijā izdotā atmiņu stāstā.Vēl labi atceros Jāņus, šķiet, 1973. gadā, kad strādāju pie diplomdarba un nācās palikt Rīgā un svētkus pavadīt lepnā vientulībā bez visas Jāņiem pierakstītās un pierastās anturāžas. Lielākais baudījums bija redzēt tukšu Rīgu. Vien kaut kur tālumā bļaustījās daži jāņubērni un iebraucēji no austrumiem.Nupat “Ilustrētajā Zinātnē” bērniem izlasīju, ka Līgo svētki Latvijā sākti svinēt 20. gadsimta 30. gados. Tās ir absolūtas blēņas. Latvijā Jāņi tāpat kā visā pārējā pasaulē ir svinēti mūžīgi mūžos. Par tradicionālo Līgo svētku mūsdienu izpratnē pamatlicēju uzskatāms Emilis Melngailis, kurš iestāstīja, ka Jāņi jāsauc par Līgo svētkiem. Jo īpaši populārs šis nosaukums kļuva padomju laikā. Latgalē joprojām piedziedājumā dzied “rūto, rūto”. Te ir skaidri redzama latgaļu diskriminācija. Viņiem tīkamāk būtu svinēt nevis Līgo, bet Rūto svētkus.
