Ineses Niklavičas vadītais Strenču vidusskolas koris skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos ierindojies starp labākajiem koriem Latvijā un apbalvots ar Zelta diplomu.
Ineses Niklavičas vadītais Strenču vidusskolas koris skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos ierindojies starp labākajiem koriem Latvijā un apbalvots ar Zelta diplomu.
Sarunu ar Inesi sāku ar nedaudz raupju jautājumu — vai viņa līdz šim nav jutusies, ka atrodas vīra Andra ēnā. “Iespējams, no malas izskatās, ka es Valkā atpūšos, jo daudzi nezina — strādāju Strenčos. Valkā mans vienīgais darbs un vaļasprieks ir darbošanās kristīgajā bērnudārzā. Pirmsskolas vecuma bērni man dod enerģiju, savukārt skolēni to atņem vairāk, nekā dod pretī. Ja Valkā esmu Andra sieva vai Janeka mamma, tad Strenčos ir otrādi — viņš ir mans vīrs. Domāju, ka mēs abi esam vienlīdz talantīgi. Man nekad nav palīdzējis apstāklis, ka esmu Andra sieva vai Aivara Trēziņa meita,” prāto Inese. Viņa cenšas strādāt tā, lai par padarīto nekad nebūtu jākaunas.
Bērnus nedala pēc piederības skolai
Situāciju atvieglo tas, ka darbs ir sirdslieta. Citu aizraušanos nav. Pašlaik skolotāja ir atvaļinājumā, tāpēc var atļauties mājās paslinkot. Inese piebilst, ka dzīvojot izteikti slinkā ģimenē, bet, kā zināms, slinkums ir galvenais progresa virzītājs. Mājās slinkums izpaužas tādējādi, ka netiek tērēts laiks smalku ēdienu gatavošanai. Lielākai daļai viņas kolēģu Strenčos ir gluži tāpat. Savukārt darbā skolotājai galvenais dzinējspēks ir neapmierinātība ar izdarīto, jo vienmēr var labāk un vairāk. “Kad Mežaparka lielajā estrādē virsdiriģents Jānis Erenštreits man pasniedza diplomu un jautāja, vai beidzot esmu kaut cik apmierināta, es atkal sacīju, ka ne. Skatē koncertmeistars man bija savs — ārštata darbinieks, toties personīgais vīrs. Ar viņu vienmēr varu justies droša, jo esmu pārliecināta, ka korim pavadījums būs nevainojams,” smaida Inese. Viņai ļoti palīdz arī strencēniešu morālais atbalsts. Valkā ir iespaids, ka deķīti katrs velk uz savu pusi. Strenčos bērni netiek dalīti pēc piederības mūzikas skolai vai vidusskolai. Interesanti, ka tie bērni, kuri dzied korī, piedalās arī mācību priekšmetu olimpiādēs un gūst panākumus sportā. Strenčos cits citam uzticas. Mūzikas skolas direktore Ralda Ziemule vienmēr apmeklē muzikālos pasākumus vidusskolā. To pašu var sacīt par Ingu Čukuri. “Esmu viņām pateicīga. Mums ļauj brīvi strādāt, nemaisoties pa vidu ar “vērtīgiem” padomiem un aizrādījumiem. Tas ir sava veida patriotisms. Esmu sastapusies ar gadījumiem, kad Valkā “noliek” arī tos cilvēkus, kuri daudz dara,” novērojusi Inese.
Strenču mūzikas skolā mācās gandrīz trešdaļa vidusskolas bērnu. “Man patīk strādāt ar bērnudārzniekiem, jo pēc tam skolā viņiem tieku klāt, bērni ir atvērtāki. Muzikālajiem pedagogiem pilsētā vajadzētu pēc iespējas vairāk sadarboties, jo īpaši mazpilsētā. Mazajā Strenču dīķītī tas izdodas,” priecājas Inese.
Uzskatīta par bezperspektīvu diriģenti
Pēc mūzikas vidusskolas I. Niklaviča gadu nostrādāja par mūzikas skolotāju vispārizglītojošā skolā, bet darbs licies gandrīz traģisks, jo tam nepieciešams īpašs pedagoģiskais talants. Viņa uzskata, ka mūzikas skolā aicināmi mācīties nevis dabas apdāvinātie, bet tie, kuri patiešām vēlas mācīties, kuriem ir sava motivācija. Protams, bērni ir jāaicina. Skolotājas raksta individuālus ielūgumus, jo viņiem tas patīk. Tas pats attiecas arī uz vidusskolas kori. Tiesa, ne visi spēj izturēt lielo mēģinājumu slodzi. Iespējams, kādam arī nepatīk diriģentes prasības. Inese atzīst, ka mēģinājumos esot diezgan skarba. Strenču vidusskolas korī dzied apmēram 35 bērni. Atbildot uz tradicionālo jautājumu par veiksmes un ieguldītā darba attiecībām, Inese teic, ka šajos Dziesmu svētkos veiksmes pietrūcis. “Dziedāšanu deviņos no rīta nekādi nevar uzskatīt par veiksmi. Mums bija jādzied ceturtajiem pēc kārtas, bet kāds koris nebija ieradies, tāpēc mūs lielā steigā uzdzina uz skatuves. Jo īpaši pirmo dziesmu nenodziedājām tik labi, kā tam vajadzēja būt. Tā bija mana vaina, jo nepieņēmu vīra ieteikumus par dažām niansēm. Pēc uzstāšanās brīnījos, kā esam ieguvuši Zelta diplomam atbilstošu punktu daudzumu. Pat lielās un prestižās Rīgas skolas B grupā neiekļuva skates finālā. Domāju, ka kordziedāšanas popularitāte pēdējos gados ir mazinājusies, bet bērniem patīk apliecināties. Ja savā grupā esam otrs labākais koris Latvijā, tas dod motivāciju strādāt mēģinājumos. Es varu strādāt arī par mazu atalgojumu, bet man ir grūti strādāt bez gandarījuma,” atzīst Inese. Viņa atceras, ka pēc Cēsu mūzikas vidusskolas beigšanas viņa uzskatīta par absolūti bezperspektīvu diriģenti. Studējot Latvijas Konservatorijā, Inesei bija laba atzīme diriģēšanā, bet pašai šī nodarbe ļoti neesot patikusi. Viņai vienmēr bijis apgrūtinoši stāvēt ar muguru pret skatītājiem un klausītājiem, tomēr pamazām šo kompleksu pārvarējusi. Lielākais gandarījums pēc nule aizvadītajiem svētkiem Rīgā Inesei bija kādas meitenes paziņojums, ka viņa vēloties kļūt par diriģenti. Meitene lūdza atļauju rudens pusē pastrādāt ar kori.
Uzticas muzikālajai intuīcijai
Savu pedagoģijas praksi Inese noslīpēja strādājot Valkā ar jauno estrādes dziedātāju Olgu , kura ir uzvarējusi vai ar panākumiem piedalījusies vairākos jauno vokālistu konkursos. “Viņa atnāca pie manis pavisam bez iemaņām dziedāšanā un bez jelkādas muzikālās pieredzes. Ar viņu strādāju, ļaujoties muzikālajai intuīcijai. Es parasti tā daru, jo teorētiskās gudrības diez kā neatzīstu. Sarunājoties ar vīru Andri, esmu sapratusi, ka viņam ir gluži tāpat. Zinu arī ļoti izglītotus teorētiķus ar augstiem zinātniskiem grādiem, kuri nespēj strādāt ar cilvēkiem. Es labprātāk vairākkārt pārstrādāju noteiktās darba stundas, nevis kārtoju papīrlietas. Šāda izteikta mākslinieciskā dvēsele ir arī mana kolēģe Lelde Bitīte. Mums Strenčos ir izveidojusies lieliska komanda, un tas palīdz,” gandarīta I. Niklaviča. Viņai daudz nozīmē apstāklis, ka skolas vārdu Latvijā var popularizēt ar kordziedāšanu, nevis tikai ar sportu, kā tas noticis agrāk.
Inese apzinās savas stiprās un vājās puses. Viņai patīk klusinātas skaņas, nevis skaļie šovi. Grūti salīdzināt darba apjomu, ja gadā jāiemācās 30 kora dziesmas, ar to, ja cilvēks studijā tādā pašā laika sprīdī ieraksta pāris skaņdarbu. Estrādes mūziku viņa uzskata par viendienīti. Diemžēl sabiedrībā estrādes dziedātāji vienmēr uzskatīti par lielākām zvaigznēm.
Jautāta par muzikālās gaumes veidošanās procesu, Inese ir kategoriska — vai nu tā ir vai nav. Viņa augstu vērtē tādu mūziku, kādu, piemēram, izpilda “Cosmos” vai “Time After Time”. Klausoties katram ir skaidrs, ka cilvēks no ielas neko līdzīgu nevarēs izdarīt. Tādi tīrradņi kā Renārs Kaupers un Mārtiņš Freimanis uz skatuves nodzied dažas zilbes, un visi redz — īstais fīlings. Šie cilvēki spēja nojaukt arī dzelžaino mēģinājumu grafiku Dziesmu svētku laikā. Bērni aizrāvās, muzicējot kopā ar viņiem, tātad saprot, kas ir kas. To nespēs panākt vienas dienas zvaigzne.
Bērniņam grūti, lai dara, kā grib
“Ikvienam bērnam ļoti nozīmīga ir ārpusmācību izglītība. Tas var būt balets un teātris, mūzika un māksla. Domāju, ka ideālā gadījumā vajadzētu savienot mācīšanos mūzikas un mākslas skolā. Tas ir iespējams, un turpmākajā dzīvē allaž noderēs zināšanas abās šajās nozarēs,” pārliecināta skolotāja. Viņa atzīst, ka bērnam šajā vecumā jāiztur liela slodze, bet vecākiem stingrāk jāuzstāj, lai šīs skolas pabeigtu. Tie nebūs ieguvēji, kuri domā, ka “bērniņam ir grūti, tāpēc dari, kā gribi”. Piemēram, Niklaviču bērniem nav izvēles — mācīties vai ne. Viņi zina, ka jāpabeidz gan mākslas, gan mūzikas skola. Strenčos diemžēl pašlaik nav mākslas skolas, bet, ja tā izveidosies, tad stundu saraksts tiks koriģēts tā, lai bērni paspētu visur.
I. Niklavičai nav tādas Dziesmu un deju svētku pieredzes kā, piemēram, viņas tēvam, kurš ir piedalījies 18 svētkos. “Iepriekšējie Dziesmu svētki man šķita tik garlaicīgi, ka no tiem aizlaidos, bet šos vēlētos salīdzināt ar Rīgas 800 gadu svētkiem. Bērniem emocionālākajos brīžos bija asaras acīs. Pieaugušo svētkos publika nedzīvo līdzi tik stipri, kā tas ir skolēnu svētkos. Tradīcijas nevar uzturēt, darbojoties bez patiesa prieka un līdzdzīvošanas,” uzskata Inese. Viņai patika, ka šajos Dziesmu svētkos tika godāti dziedāšanas skolotāji. Strenču vidusskolas kori svētkos Rīgā pavadīja tikai viena skolotāja — Inga Čukure —, taču viss bija kārtībā. Strencēnieši atbalsta savējos. Šuvēja visam korim uzšuva svārkus par simbolisku maksu.
I. Niklaviča uzskata, ka viņa ir gan Valkas, gan Strenču patriote. Skolotājai ļoti nepatīk dažbrīd neveselīgas konkurences dēļ izskanējušie izteikumi par vienu vai otru pilsētu. Diezin vai ir kaut kas dalāms viena rajona vairākām pilsētām. Tas ir gluži kā ģimenē.
Inese atzīst, ka ģimenes dzīvei daudz laika neatliek. Ar Andri var parunāties tikai vēlu vakaros, jo arī viņš ir ļoti aizņemts cilvēks. Inese uzskata, ka viņa dzīvo saskanīgā ģimenē, un priecājas, ka bērniem gadījušies labi skolotāji visās skolās, kuras viņi apmeklē. Katrai profesijai ir savas labās un sliktās puses. Mūziķa un skolotāja amats liedz būt pietiekami daudz kopā ar ģimeni. Kad citi atpūšas, Niklaviči strādā. Inese smej — ja abiem puikām nebūtu tik labi un stingri skolotāji, bērni jau būtu nogājuši no pareizā ceļa. Viņa piebilst, ka dzīvē ir paveicies, jo abi ir forši puikas.
