Palsmanietis Ilmārs Mednis uz Itāliju – Romu, Veronu, Venēciju, Florenci, Pizu un citām pilsētām un apvidiem – dodas regulāri, jo tāds ir viņa darbs. Ilmārs strādā par gidu firmā “Impro ceļojumi” un ved ceļotāju grupas arī uz šo zemi, kas viņu ir apbūrusi. Ilmārs jau sācis mācīties itāļu valodu. Viņa sapnis ir izveidot mājas lapu internetā un ievietot tajā praktisku, vēsturisku un citādi izzinošu informāciju par Itālijas reģioniem, pilsētām un iedzīvotājiem, kā arī interesantas ziņas par to, kas šajā Dienvideiropas valstī notiek ikdienā.Ilmāram jau tagad padomu bieži prasa cilvēki, kuri uz Itāliju brauc atpūsties individuāli un paši plāno maršrutu. Pirmais, ko viņš uzsver, – maršruts noteikti ir jāizdomā iepriekš. Svarīgs ir arī gadalaiks. Jūnija nogale, jūlijs un augusts Itālijā ir viskarstākie mēneši. Vislabāk uz turieni braukt no aprīļa līdz jūnijam un tad – no augusta nogales līdz oktobra beigām. Ilmārs pats piedzīvojis to, ka vienu gadu 24. oktobrī Romā bija plus 27 grādi. Savukārt vasarā termometra stabiņš Itālijā uzkāpj līdz plus 40 grādu atzīmei. Ziemeļeiropiešiem tik karstā un sutīgā laikā ir fiziski grūti. Augusta nogalē jārēķinās ar lieliem sastrēgumiem uz autobāņiem, jo itāļiem šajā laikā beidzas atvaļinājums un viņi atgriežas pilsētās. Bez navigatora šoferi neiztiksVēloties apskatīt Itāliju pašam uz savu roku, ir divi varianti. Var lidot ar lidmašīnu, ja bagāža nav liela, aviobiļeti turp un atpakaļ var nopirkt par aptuveni 60 līdz 70 latu. Latvieši pārsvarā izvēloties Īrijas aviokompānijas “Ryainair” reisu uz Milānas satelītpilsētiņu Bergamo. No Bergamo ar sabiedrisko autobusu ar īpašiem satelītautobusiem var aizbraukt uz Milānas dzelzceļa staciju un tālāk ceļot pa Itāliju ar vilcienu. Otrs variants ir automašīnas īre. Tikai tad līdzi vajagot navigatoru, it īpaši tad, ja nebrauc pa autobāņiem, bet gribas pabraukāties pa mazajiem celiņiem. Tur var ātri vien nomaldīties. Ceļi ir līkumaini, ar daudziem krustojumiem un atzariem. Ātri uz priekšu tikt pa tiem nav iespējams, tāpēc, ja jāpārvar liels attālums, labāk izvēlēties autobāni. Itālijā pirmās un otrās kategorijas autobāņi ir maksas ceļi. “Jau iepriekš jātiek skaidrībā, kā notiek maksāšana. Itāļi kļūst nervozi, ja kāds priekšā pie aparāta sāk tūļāties,” brīdina Ilmārs. Varot arī norēķināties ar karti, bet, ja naudas nav ne kartē, ne makā, tad, nospiežot attiecīgas pogas, var izņemt kvīti par nobraukto posmu un pārskaitīt naudu 15 dienu laikā. Naktsmītnes Itālijā var atrast, vai nu vēršoties pie kādas tūrisma firmas, kas to izdarīs par attiecīgu samaksu, vai meklēt pašam, pētot interneta vietnēs ievietoto informāciju. Viena no izplatītākajām adresēm ir www.booking.com. Ilmārs iesaka iepriekš noskaidrot, vai pie viesnīcas ir bezmaksas autostāvvieta. Ja tādas nav, var rasties sarežģījumi ar automašīnas novietošanu. Itālijā noderēs gan kredītkartes, gan debetkartes, bet, norēķinoties par viesnīcu pakalpojumiem, priekšroka ir kredītkartei.“Pats svarīgākais – iepriekš jāsastāda maršruts. Kaut ko konkrēti ieteikt ir grūti, jo Itālija ir kontrastu zeme. Tās ziemeļi absolūti nav tādi kā dienvidi,” uzsver Ilmārs. Kurā “zābaka” vietā trāpīt? Itālijas ziemeļos ir liela lauksaimniecības teritorija: līdzeni lauki un pa vidu – pilsētas. Dienvidos savukārt ir kalni un tiem pa vidu – pilsētas. Piedevām Itālijā ir arī Alpi. Ilmārs iesaka katram pašam izlemt, ko viņš grib redzēt. Ja patīk daba, tad jābrauc uz kalniem. Ja saista vēsture, jādodas uz Florenci, Romu un citām pilsētām, kur ir pasaules kultūras mantojums. Iepirkšanās cienītājiem derēs, piemēram, Milāna, kur outlet veikalos tirgo modes namu nocenotās preces. “Itālijas burvība ir tā, ka var “zābakam” braukt pa vienu malu vai otru, un var arī doties pāri,” iesaka gids. Ilmāram pašam Itālijā ļoti patīk Venēcija un “itāļu Rivjēra” jeb Ligūrijas jūras piekraste. Tur atrodas piecas apburošas, mazas pilsētiņas Činkve Terres nacionālajā parkā. Tulkojumā no itāļu valodas tas nozīmē Piecas zemes. Taču faktiski šis vārdu savienojums apzīmē piecas zvejnieku un vīnkopju pilsētiņas, kas izvietojušās stāvu klinšu līcīšos Ligūrijas jūras piekrastē un savā starpā ir savienotas ar takām kalnos. Līdz pagājušā gadsimta sākumam šajās pilsētiņās varēja nokļūt tikai pa jūru, bet mūsdienās uz turieni var aizvizināties ar vilcienu vai automašīnu. “Šajās pilsētiņās apbur un pārsteidz viss!” sajūsminās Ilmārs. “Šķiet, ka tur ir vispārīgs juceklis. Vietējie staigā savās gaitās, brīžiem pazuzdami šaurās, stāvās kāpnēs vai knapi pamanāmās durtiņās. Pie logiem karājas veļa. Namamātes sarunājas pāri ielai, stāvot uz savu māju krāsainajiem un puķēm izrotātajiem balkoniņiem. Pirmajā stāvā daudzviet darbojas restorāniņi un veikali. Uz centrālās ielas vīri šur un tur rosās gar motorlaivām, kaut ko pielabodami. Visiem pa vidu grozās un brīnās dažādās valodās runājoši tūristi,” iespaidos dalās Ilmārs.Ēdienkartei vajadzīgs tulksTūristiem, kuri Itālijā ir pirmo reizi, pārbaudījums var būt ēdienu izvēle kafejnīcās un restorānos. Ilmārs skaidro, ka itāļu ēdienkarte pamatā ir sadalīta divās daļās: primi piatti jeb pirmie ēdieni un socondi piatti jeb otrie ēdieni. Primi piatti ir viss, kas saistīts ar pastu jeb latviešu izpratnē makaroniem. “Makaroni ir tikai viens no pastas paveidiem,” skaidro Ilmārs. Viņam ir vienalga, vai tie ir spageti, penne vai kas cits, – galvenais, kāda mērcīte būs klāt pastai. Socondi piatti ir gaļas vai zivju ēdieni. Jo tuvāk jūrai, jo vairāk būs zivju, jo tālāk iekšzemē, jo vairāk būs liellopu gaļas.Ēdienkartē iekļauti arī insalata – dažādi salāti, taču zem šī nosaukuma var slēpties arī siera plate, jo Itālija ir sieru zeme. Savukārt antipasti ir dažādas uzkodas apetītes ierosināšanai. Ilmārs piebilst, ka vienam cilvēkam pusdienas izmaksā aptuveni 12 līdz 15 eiro.Pie ēdiena Itālijā klāt piedāvā vīnu. Ja gribas ko vienkāršāku un lētāku, var oficiantam pasūtīt vino della casa. Tas ir mājas vīns, ko uz galda pasniedz karafē. Atsevišķs stāsts ir par kafiju. “Ja cilvēks Itālijā kafejnīcā vai bārā pasūtīs kafiju, viņš dabūs leļļu krūzīti, kurā ieliets ļoti maz stipras, stipras kafijas. Tas ir espresso jeb kafija itāļu izpratnē. Kafiju, ko mēs dzeram ikdienā, itāļi sauc par “cafe americano”,” skaidro Ilmārs.
