Mūsdienu sabiedrībā būs grūti atrast ģimeni, kurā vismaz viens tās loceklis nav kārtojis eksāmenu vai negrasās to darīt nākotnē. Gatavojoties eksāmenam, var patērēt daudz laika un darba, bet pārbaudījumā tomēr izkrist.
Mūsdienu sabiedrībā būs grūti atrast ģimeni, kurā vismaz viens tās loceklis nav kārtojis eksāmenu vai negrasās to darīt nākotnē. Gatavojoties eksāmenam, var patērēt daudz laika un darba, bet pārbaudījumā tomēr izkrist.
Filozofijas doktora grāda ieguvējs, amerikānis Braiens Dankalfs uzrakstījis grāmatu “Kā nolikt jebkuru eksāmenu”. Tā iepazīstina ar pareizajiem eksāmenu kārtošanas paņēmieniem: kā atkārtot mācību vielu, kā pareizi lasīt eksāmena biļeti, kā pareizi iedalīt laiku gan atkārtošanai, gan eksāmenu laikā, kā pārvarēt eksāmenu stresu.
Relaksācijas paņēmieni — parasti
Daudzi cilvēki nespēj atslābināties arī normālos apstākļos, bet, draudot eksāmeniem, situācija kļūst pavisam nopietna. Tādi ieteikumi kā “neuztraucies” vai “neņem visu tik nopietni” maz ko dod. Daudzi spēj izvairīties no pārmērīgiem uztraukumiem, tikai pie tā piestrādājot.
Relaksācijas paņēmienu ir daudz. Daži ir pavisam parasti. Gaidot pie eksāmenu telpas durvīm, domām nav kam pievērsties, tāpēc rodas vēlēšanās prātā pārbaudīt savas zināšanas. Labāk nedarīt to! Neapspriediet iespējamos eksāmena jautājumus ar klases biedriem, neiedziļinieties tajā, ko zināt un ko ne, un nekādā ziņā nejautājiet sev: “Ko es zinu par …?”
Pirms eksāmena jāpacenšas būt labā noskaņojumā. Liekas vilinoši tieši pirms svarīgā pārbaudījuma sev iedvest, ka eksāmenā neizkritīsiet, bet pat šāds paziņojums paredz varbūtēju izkrišanu. Tajā ir vārds ar negatīvu nozīmi — “neizkrist”. Pareizi ir sev teikt: “Es nolikšu eksāmenu.” Nevajag aizmirst, ka, gatavojoties eksāmenam, ir darīts viss iespējamais, tāpēc nav iemesla, lai piedzīvotu neveiksmi. Vēl viens uztraukuma pilns brīdis ir biļetes gaidīšana pēc ieiešanas eksāmena telpā. Raizēties nav iemesla, jo eksāmenam esat labi sagatavojies. Ir svarīgi elpot dziļi. No galvas jāizmet negatīvās domas. Kolīdz ir dabūta biļete, pārējais notiks pats no sevis. Eksāmena kārtotājs būs tik ļoti aizņemts ar lasīšanu un atbildes rakstīšanu, ka nebūs laika ļauties “nervu drudzim”.
Vai ir labi špikot
Lielākā eksāmenu kārtotāju daļa uzskata eksāmenus par to, kas tie ir, — par mācību kursa apguves un izpratnes pārbaudes līdzekli. Tomēr vairākus eksaminandus katru gadu par špikošanu diskvalificē. Negodīgu līdzekļu izmantošana neliecina par gudrību, tomēr špikošana joprojām pastāv.
Faktus jeb faktu virkni, kuru var uzrakstīt uz papīra gabaliņa, itin viegli var paturēt atmiņā. Smadzenes spēj uzglabāt nesalīdzināmi vairāk informācijas nekā papīra gabaliņš vai pārnēsājamais dators. Potenciālie špikotāji, šķiet, neņem vērā spriedzi, kādu rada negodīgie paņēmieni. Gaidot brīdi, kad kļūs iespējams izlasīt noslēpto papīra gabaliņu, izjūk atbildēšanas process, tāpēc eksāmena licējs nejutīsies pietiekami atraisīts un arī laiku neizmantos efektīvi. Gatavojoties eksāmenam ar tradicionālajām metodēm, laiks tiktu izmantots daudz labāk, nekā gatavojot špikerus.
Vispirms — fiziska atpūta
Pirmseksāmenu drudzis lielākā vai mazākā mērā var uzbrukt vairākas nedēļas vai pat mēnešus pirms eksāmeniem, tāpēc pasākumi, kas to nepieļautu, jāveic iespējami agri. Ja ķermenis nav atpūties, atpūsties garīgi ir grūti, tāpēc vispirms jādomā par fizisku atpūtu. Viens no vingrinājumiem ir šāds: jāatguļas uz muguras, rokas gar sāniem, dūres nevajag sažņaugt, bet plaukstas jāatstāj vaļā un jāpavērš uz leju. Jāaizver acis un, pirms turpināt, jāpārliecinās, ka jūtaties maksimāli ērti. Ja jūtamas neērtības, tad tās jānovērš.
Pēc šā vingrinājuma vajadzētu koncentrēties uz kāju pēdām. To stāvoklis nav svarīgs, ja vien cilvēks jūtas ērti. Jāļauj kājām iegrimt gultā. Jāatslābina kāju pirksti un jāļauj visām izjūtām izgaist. Kāju pirkstus iespējams atslābināt tā, ka tie vairs nav jūtami. Pēc tam jāpievēršas pēdām. Jācenšas panākt, lai arī tās nebūtu jūtamas. Nevajadzētu just to atspiešanos uz gultas. Nevajag uztraukties par savām sajūtām. Kad cilvēks vēlas, sekundes laikā jebkurā brīdī sajūtas var atgūt. Pirmajās reizēs izjūtu zudums liekas neierasts. Ar laiku šāds stāvoklis liekas gluži normāls, bet, ja sākumā rodas jel mazākās šaubas, pārliecinieties, ka acumirklī varat iedvest organismā “dzīvību”. Pēc tam jāturpina iesāktais. Kolīdz pēdas kļuvušas nejutīgas, jāļauj šai sajūtai pārņemt visu kāju. Iespējams, ka pirmajā mēģinājumā nejutīgums sasniegs ceļgalus vairākās minūtēs. Ar laiku, iegūstot pieredzi, tas notiks dažās sekundēs. Pilnīgas relaksācijas process daudziem cilvēkiem ir tik svešs, ka, tam sasniedzot ķermeņa apakšdaļu, ne vienam vien iesācējam kāju muskuļi sarausies mezglā. Ja tā noticis, tad uz panākumiem ir tikai viens ceļš — jāsāk viss no sākuma. Pēc vairākiem mēģinājumiem cilvēks spēj atbrīvot ķermeni no izjūtām tik lielā mērā, ka iespējams gulēt gandrīz bez dzīvības pazīmēm. Vienīgā atšķirība būs tā, ka cilvēks var atgriezties “normālā” stāvoklī, kad vien gribas.
Ir cilvēki, kuri dzīvo pastāvīgā sasprindzinājumā, citi relaksējas pavisam viegli. Viss atkarīgs no paša cilvēka.
