Kad 1956. gadā sāku strādāt Valkā, nedaudz iepazinos ar kādreizējo “Ziemeļlatvijas” izdevēju un grāmatnieku Rausku. Vecais un mūžam laipnais vīrs strādāja grāmatnīcā, bet drīz vien šo vietu iekāroja kāda dāma.
Kad 1956. gadā sāku strādāt Valkā, nedaudz iepazinos ar kādreizējo “Ziemeļlatvijas” izdevēju un grāmatnieku Rausku. Vecais un mūžam laipnais vīrs strādāja grāmatnīcā, bet drīz vien šo vietu iekāroja kāda dāma. Rauska tika atbrīvots, jo, lūk, vecie buržuji nedrīkstēja strādāt ideoloģijas laukā.
Pašas “Ziemeļlatvijas” arī vairs nebija, vietā nāca citi nosaukumi. Apriņķa laikos Fricis Bergs bija saglabājis partizānu gaitās izdotās lapeles nosaukumu “Mūsu Zeme”, kas vēlāk tika pārdēvēta par “Darba Karogu”. Cik gadījās sastapt Bergu un Raškevicu, abi vienā balsī sūrojās par šādu pārdēvēšanu.
Biju beidzis augstskolu literatūras specialitātē, arī pats nedaudz rakstīju, tāpēc drīz vien iepazinos ar rajona laikraksta redaktoru Viktoru Leitānu. Sāku šo to publicēt — dzejoļu vingrinājumus un vēlāk arī ceļojumu aprakstus. Šiem darbiem nebija literārās vērtības, bet tā laika avīzītēm bija modē veidot literārās lappuses, un Leitāns mani drīz vien aicināja par jauno autoru konsultantu. Pēc tam izveidojās pat literārā apvienība, rīkojām sanāksmes, bet redaktori mūsu darbā nejaucās. Rakstnieku savienība bija nozīmējusi apvienību kuratorus, sākumā Jūliju Vanagu, kādu laiku arī Jāni Niedri. Kad rajona robežas sniedzās līdz Apei, literārā dzīve kļuva rosīgāka, līdztekus skolēniem savus dzejoļus rakstīja arī vecākā paaudze, piemēram, Ilze Bērzkalne (Putniņa, pazīstama Sinoles izloksnes pētniece), Edgars Krilis un Kārlis Akmens (advokāts Bisenieks). Vēl citi. Biju pirmais, kurš lasīja un vērtēja skolnieces Velgas Kriles darbus.
Sešdesmito gadu sākumā Hruščovs reformēja partijas komitejas atbilstoši ražošanas nozarēm, tad apvienotā lauksaimnieku partijas komiteja atradās Cēsīs, tādējādi arī novada avīze bija “Druva”. Ar šo izdevumu man kontaktu nebija, kaut redaktoru pazinu. Tas turpinājās līdz 1964. gada nogalei, kad viss atkal tika atjaunots. Atjaunojās arī mana sadarbība. Tādējādi esmu pieredzējis 11 redaktorus, un nekādu domstarpību faktiski nav bijis (izņemot vienu gadījumu). Pats rakstīju maz, jo biju čakls Zinību biedrības lektors. Kad 1966. gadā saķīvējos ar partijas komiteju, no lektora pienākumiem atteicos, līdz ar to radās iespēja strādāt literāro darbu profesionālā līmenī. Bet reizē ar panākumiem literatūrā radās arī nelabvēļi. Viens no partijas sekretāriem redakciju brīdināja būt uzmanīgiem ar Gobu, jo “taidas ņepatikšanas, taidas ņepatikšanas”! Vaina gan bija pašu partijas komitejas darbinieku savstarpējos konfliktos, bet es aizvien vairāk izjutu vadošo darbinieku nelabvēlību. Sevišķi nomenklatūru kaitināja mana publicistika, dažus rakstus noliedza publicēt. Bet tajā laikā “Literatūrā un Mākslā” Jānis Škapars un Zāmuels Eiduss īpaši atbalstīja brīvdomību, tāpēc publicējos tur.
1988. gadā uzrakstīju rakstu par nepieciešamību dibināt Tautas fronti. Redaktore Mārīte Dzene gribēja publicēt, bet partijas komiteja atļāva nodrukāt tikai pēc mēneša pārdomām. Bet nepagāja ilgs laiks, kad Regīna Bondareva man speciāli pasūtīja rakstu par nepieciešamību veidot individuālās zemnieku saimniecibas. Tapa raksts “Mazs bij” tēva novadiņis”. Un tad jau sākās dramatiskie notikumi, kad omonieši ieņēma Preses namu un rajona avīze bija galvenais informācijas avots lasītājiem. Ar to brīdi sāku rakstīt regulārus politiskos apskatus.
Deviņdesmito gadu sākumā Vents Krauklis aicināja mani veidot iknedēļas literāro lappusi. Šis darbs man sagādāja lielu gandarījumu, diemžēl dažas lasītājas uzskatīja, ka “tādas peršas viņām pie vienas vietas”. Biju pirmais, kurš rajona iedzīvotājus informēja par trimdas rakstniecību.
Par pēdējo gadu sadarbību lieki runāt, jo viss taču notiek acu priekšā. Patīkami apzināties, ka daudzi Rīgas inteliģences pārstāvji regulāri Misiņa bibliotēkā lasa arī “Ziemeļlatviju”, gūstot bagātīgu informāciju.
