Apčubināts un uzklausīts

Aizvadītā gada beigās mani pašu un otru ģimenes locekli burtiski no kājām nogāza nejauks vīruss. Tuvojas jau janvāra beigas, un joprojām nejūtos īsti vesela. Nebija jau tā, ka tikai jāguļ gultā, varēju arī strādāt pie datora. Divas nedēļas centos neiet cilvēkos, tikai uz aptieku pēc zālēm un uz veikalu pēc dienišķās pārtikas. Tur arī centos nekavēties, jo apzinājos, ka varu inficēt apkārtējos.

Saslimstot gada pirmajā darba dienā, piezvanīju savam ģimenes ārstam, izstāstīju, kā jūtos, un dakteris man izrakstīja e-recepti. Tās pašas dienas vakarā pēc darba devos uz aptieku un pirmo reizi man bija arī jāsamaksā 75 centi tikai par to, ka farmaceits man pajautāja personu apliecinošu dokumentu un paskatījās datorā. Tagad jau saprotu, ka šie 75 centi ietver visu, ko dara aptiekas – sākot ar zāļu pasūtīšanu līdz pircēju apkalpošanai. Man bija jāizpērk viens recepšu medikaments, tāpēc jau neko daudz “necepos”. Ko gan tas līdzētu? Tikai sabojātu kādas savas nervu šūnas, kuras diemžēl vairs neatjaunojas. Taču cilvēcīgi es saprotu tos cilvēkus, kuri slimo ar hroniskām kaitēm un kuriem zāles ir vitāli nepieciešamas. Zinu seniorus, kuriem ģimenes ārsts katru mēnesi izraksta vismaz desmit medikamentus asinsspiedienam, sirds darbībai un citām kaitēm.

Pagaidām neņemos spriest, vai veselības ministra Hosama Abu Meri ieviestās reformas rezultātā zāles ir kļuvušas dārgākas vai lētākas. Latvijas aptiekās lielākoties gandrīz visas zāles ir dārgas. Valsts līmenī tiešām kaut kas bija jāsāk darīt, lai šo iedzīvotājiem nelabvēlīgo situāciju mainītu. Es negribu pārmest arī farmaceitiem, jo mūsu mazajā pilsētiņā Valkā, kurā ir trīs aptiekas, par gandrīz visiem aptieku darbiniekiem varu teikt tikai atzinīgus vārdus. Farmaceiti nekad neatsaka padomu un labprāt iesaka pašu labāko bezrecepšu medikamentu. Turklāt ne pašu dārgāko.

Atgriežoties pie slimošanas, man piezvanīja pazīstama valcēniete un gribēja dalīties ar patīkamām ziņām. Pie viņas ciemos bija atbraucis draugs no Šveices un saslimis. Zvanījusi savam ģimenes ārstam, lai konsultētos, ko šādā situācijā lai dara un kādas zāles lietot. Ģimenes ārsts aicinājis sasirgušo atvest pie viņa, lai klātienē saprastu, kāda kaite ārzemnieku piemeklējusi. Viņš ticis izklausīts, izmērīts asinsspiediens un iztaujāts par to, kas sāp. Viņš bijis tik patīkami pārsteigts par ģimenes ārsta un viņa palīga ieinteresētību un profesionalitāti. Lai Šveicē saņemtu ģimenes ārsta konsultāciju, vispirms ir jārēķinās, ka vizīte maksā 150 eiro un dakteris tikai knapi paskatoties uz savu pacientu. Esot pie Valkas ģimenes ārsta, šveicietis juties, kā pats saka, apčubināts un uzklausīts.

Klausoties šo stāstu, es arī par savu ģimenes ārstu un viņa medicīnas māsu varu teikt tikai labākos vārdus. Vienmēr piezvanīs, atgādinās un uzaicinās. Man tiešām ir patīkami, ka par mani tā rūpējas. Ikdienas skrējienā reizēm aizmirstas padomāt par savu veselību, tāpēc ir labi, ja par to atgādina ģimenes ārsts. Neslimosim!