Ne nu krāc, nekā. Ķepaiņi pārsvarā dzīvo mežos, arī mūspuses – Pedeles, Omuļu, Vijciema un Zvārtavas, kur tās bagātīgākās sēņu vietas. Atklājās, ka lāči staigā arī pa pilsētu, kā tas nesen notika Jēkabpilī.
Ar visām savām maņām jūtu, ka pavisam drīz mūspusē parādīsies pirmās gailenes un bekas. Esmu liela optimiste, tāpēc iztēlē jau esmu sākusi šīgada sēņošanas sezonu. Ja agrāk baidījāmies no ērču armijas uzbrukuma un odzēm, tad tagad baida ar lāčiem. Latvijā, kur meži aizņem vairāk nekā pusi teritorijas, šobrīd esot aptuveni 190 lāču. Teorētiski pastāv iespēja sastapties ar meža milzeni, un ko tad? Ja ieraudzītu, gan jau klusi un nemanāmi mēģinātu aizlaisties. Lācis baidoties no skaļuma, tāpēc pa mežu staigāju dziedādama. Cits kaklā pakāris svilpi un iet svilpodams. Vai nu lācis, izdzirdot griezīgo skaņu, ies palūrēt, kāpēc viņa valstībā uzradies kaut kāds nepazīstams svilpotājs? Pieļauju, ka mana dziedāšana viņam gan patiktos, jo dziedu neslikti. Joks, bet lieta ir pavisam nopietna. Sociālajos tīklos pamanu, ka sabiedrība atkal sadalījusies divās pretējās nometnēs. Vieni gatavi aizstāvēt katru lāci, otri atkal gatavi katru lāci nošaut. Vieni sauc otrus par muļķiem, otrie atbild ar to pašu. Nesen internetā izlasīju Mārtiņa Priedes ierakstu, ar kuru esmu arī dalījusies. Mārtiņš raksta: “Mani pārsteidz nevis cilvēku bailes no lāčiem, bet gan tas, cik daudzi cilvēki ir gatavi izteikt kategoriskus spriedumus par dzīvnieku, kuru patiesībā nepazīst. Gandrīz 20 gadus rūpējos par lācenēm, kuras savulaik tika atvestas no Kalvenes. Tās nebija mīļas rotaļlietas. Tie nebija lāči, kurus varētu samīļot vai pabužināt aiz auss. Tās bija īstas lācenes ar lāču spēku, raksturu un instinktiem. Lācis ir liels, spēcīgs savvaļas dzīvnieks, kas ir jāciena, un no kura ir jāievēro droša distance. Lācis nav dumjš briesmonis. Tas nav dzīvnieks, kurš dzīvo tikai agresijā un uzbrukumā. Tas ir gudrs dzīvnieks.”
Piekrītu Mārtiņam, ka Latvijā daudz vairāk vajadzētu runāt un skaidrot to, kā rīkoties, mežā satiekot lāci. Kā uzvesties, kā izvairīties no konfliktiem. Kā saprast šī dzīvnieka uzvedību. Zināšanas rada mieru, nezināšana – paniku. Tā rada muļķīgus lēmumus. Mani vairāk uztrauc tas, ka reizēm cilvēki kļūst daudz bīstamāki par jebkuru lāci. Cilvēki pārstāj klausīties, domāt, analizēt un sāk spriest par lietām, kuras nepazīst un nepārzina. Ne velti teic, ka latvieši ir paši labākie politiķi, hokejisti, basketbolisti, Eirovīzijas dalībnieki un tagad arī spečuki par lāčiem! Kāds domās, ko nu es te tā gudri spriedelēju. Ja lāci mežā ieraudzītu, nez ko pati tad darītu? Protams, ka nobītos, bet koka rungu gan nemeklētu un neuzbruktu. Pasarg, Dievs, tādu stulbumu! Taču līdz šim vēl lāci neesmu sastapusi, tik vien rakstījusi rakstus, uzklausot cilvēku stāstīto par lāču nedarbiem bišu dravās un māju pagalmos. Taču nevienu brīdi neesmu iedomājusies, ka lāči Latvijā būtu nošaujami. Noteikti esmu pret! Cilvēkiem kā saprātīgām būtnēm jāiemācās sadzīvot un rēķināties, nevis visu, kas traucē un rada kaut mazākās neērtības, savā ceļā iznīcināt.
